Viss par ko šeit rakstīšu ir TIKAI mans subjektīvais skatījums uz BMX lietām Latvijā. Kādreiz biju tajā visā iekšā, tagad esmu malā tāpēc arī virsraksts ir tāds. Tagad kad J.Siliņa kungs ir izteicies par savu aiziešanu no BMX, reizē ar šīs sezonas noslēguma balli, iespējams, ka šīs manas pārdomas var arī kādam interesēt. Bet nu visu pēc kārtas.
Senajos labajos laikos, kad Latvijas bmxisti bija mērāmi četros simtos ar astīti, viens no lielākajiem, skaļākajiem saukļiem, ko lietoja mūsu cienījamais BMX Latvijā tēvs, bija tāds, ka mēs esam pirmā neatkarīgā sporta veida federācija, pirmā oficiāli reģistrētā, pirmā, kas pierāda, ka bez valsts atbalsta var sasniegt tik nāvīgi daudz. Domāts neapšaubāmi bija novecojušais, izdzīvojušais un sevi diskreditējušais PADOMJU sports. Vienu vārdu sakot, Latvija redz pierāda, ka NEVAJAG nekādu valsts atbalstu, ka vietās kur ir valsts atbalsts (bija domāta Lietuva) redz nav nekā laba, kā jau mēs pēc rezultātiem redzam. Un sekoja lepošanās bla, bla, bla, un uzskaitījums cik daudz un cik vareni mums ir sešgadīgie, septiņgadīgi un vēl citi pusaudžu vecumu nesasniegušie Eiropas un Pasaules čempioni. Tas tad arī bija kritērijs un atskaites punkts patiešām neatkarīgās Latvijas BMX federācijas varējumam pretstatā kaut kādiem komunistu pārpalikumiem sporta veidiem, kuri tikai bezjēgā notērējot valsts naudu, cīnoties par n-desmitajām vietām starptautiskajās sacīkstēs. Tajā pašā laikā pilnībā tika ignorēts fakts, ka 14 – 16 g.v. sasniegušie sportisti tā vietā, lai nu sāktu vest mājās junioru un vecāko grupu cienīgas medaļas, viens pēc otra pazuda no lielā sporta. Varētu nosaukt vismaz divdesmit uzvārdus, bet lai nu paliek. Neviens, protams, nepieminēja, ka tas tāpēc, ka mazais censonis ap to laiku jau bija morāli un bieži vien fiziski pilnīgi izsmelts un tikko pats spēja iebilst vecākiem, tā pameta aktīvo sportu.

Jaunākie komentāri
pirms 6 ned. 4 dien.
pirms 6 ned. 4 dien.
pirms 7 ned. 2 dien.
pirms 11 ned. 9 stundas
pirms 13 ned. 3 dien.