Viss par ko šeit rakstīšu ir TIKAI mans subjektīvais skatījums uz BMX lietām Latvijā. Kādreiz biju tajā visā iekšā, tagad esmu malā tāpēc arī virsraksts ir tāds. Tagad kad J.Siliņa kungs ir izteicies par savu aiziešanu no BMX, reizē ar šīs sezonas noslēguma balli, iespējams, ka šīs manas pārdomas var arī kādam interesēt. Bet nu visu pēc kārtas.
Senajos labajos laikos, kad Latvijas bmxisti bija mērāmi četros simtos ar astīti, viens no lielākajiem, skaļākajiem saukļiem, ko lietoja mūsu cienījamais BMX Latvijā tēvs, bija tāds, ka mēs esam pirmā neatkarīgā sporta veida federācija, pirmā oficiāli reģistrētā, pirmā, kas pierāda, ka bez valsts atbalsta var sasniegt tik nāvīgi daudz. Domāts neapšaubāmi bija novecojušais, izdzīvojušais un sevi diskreditējušais PADOMJU sports. Vienu vārdu sakot, Latvija redz pierāda, ka NEVAJAG nekādu valsts atbalstu, ka vietās kur ir valsts atbalsts (bija domāta Lietuva) redz nav nekā laba, kā jau mēs pēc rezultātiem redzam. Un sekoja lepošanās bla, bla, bla, un uzskaitījums cik daudz un cik vareni mums ir sešgadīgie, septiņgadīgi un vēl citi pusaudžu vecumu nesasniegušie Eiropas un Pasaules čempioni. Tas tad arī bija kritērijs un atskaites punkts patiešām neatkarīgās Latvijas BMX federācijas varējumam pretstatā kaut kādiem komunistu pārpalikumiem sporta veidiem, kuri tikai bezjēgā notērējot valsts naudu, cīnoties par n-desmitajām vietām starptautiskajās sacīkstēs. Tajā pašā laikā pilnībā tika ignorēts fakts, ka 14 – 16 g.v. sasniegušie sportisti tā vietā, lai nu sāktu vest mājās junioru un vecāko grupu cienīgas medaļas, viens pēc otra pazuda no lielā sporta. Varētu nosaukt vismaz divdesmit uzvārdus, bet lai nu paliek. Neviens, protams, nepieminēja, ka tas tāpēc, ka mazais censonis ap to laiku jau bija morāli un bieži vien fiziski pilnīgi izsmelts un tikko pats spēja iebilst vecākiem, tā pameta aktīvo sportu.
Arī materiālais stāvoklis paņēma savu, jo neba nu visi spēja Eiropas, Pasaules izbraukāt, bet ko lai dara??? Ģimeņu sports paliek ģimeņu sports. Nekas no valsts tam nepienākas, atšķirībā no postkomunistiskajiem bobslejiem, biatloniem vai hokejiem. Jau toreiz man šķita, ka kaut kas te nav kārtībā. Tomēr mazliet paanalizējot, sapratu, ka viss jau ir pareizi, ka sešgadīgu puišeļu uzvaras trasē varbūt ceļ un spodrina viņu vecāku un Federācijas darboņu pašapziņu (kā nu nē – tik un tik Eiropas čempionu), bet nekādā ziņā nevar būt par kritēriju NOPIETNAM sportam. Pat G.Oša ieņemtā otrā vieta vecākajās grupās bija drīzāk laimes gadījums, nekā nopietna, metodiska darba rezultāts. Vai tad var saukt par nopietnu darbu, kad bariņš puišeļu sanāk divas reizes nedēļā trasē un nekompetentu, bez sporta izglītības, cilvēku vadībā, pabraukājās pa trasi. Labākajā gadījumā viņus pieskatīja kāds izbijis postkomunistiskais slēpošanas vai biatlona treneris, kurš nopietnam ĢIMEŅU sportam diez vai varēja būt nez kāds guru.
Arī Eiropa pēkšņi to bija sapratusi, jo tikko BMX izlīda no sētas aizkaktes puišeļu nodarbošanās statusa un pagāja zem Starptautiskās Riteņbraukšanas federācijas, tā uzreiz tika likvidēti tādi absurdi jēdzieni kā Eiropas čempions sešu vai astoņu vai cik gadu vecumā. Būtībā pēc šī lēmuma pieņemšanas kļuva skaidrs, ka Latvijas BMX ir atgriezies savā statusā sākuma punktā, ka mums nav vairs ar ko lepoties valsts priekšā – respektīvi no valsts pienākas tas pats – nekas.
Un tad pēkšņi......., mums beidzot bija nopietns PIRMAIS ĪSTAIS panākums. Ivo Lakuča uzvara Pasaules junioru čempionātā. Un pateicoties postkomunistiskajam Treka riteņbraukšanas rūdījumam, sāka nākt Ivo Lakuča Eiropas un pasaules pjedestāli. Tad nu es nodomāju, ka beidzot ies vaļā pa īstam, ka sāksies nopietns darbs klubu iziešanā no ģimeņu sporta statusa un beidzot būs gan valsts atbalsts, gan nopietns, metodisks darbs. Daļēji tas tā arī notika. Valmieras BMX klubā. Kurā beidzot parādījās arī lielāka vecuma braucēji, kas nemeta visu malā padsmit gados. Tomēr jau nākamajās sacensībās atkal noklausījos aizgrābtu stāstu par to, kā pateicoties mūsu ģimenēm, esam tikuši pie sava Pasaules junioru čempiona (varētu padomāt, ka bobslejistus, biatlonistus un citus istus ģimenes neatbalstīja. Nu nemaz.)
Un tad man atlēca širmis vaļā un es sapratu, ka vāvuļošana un darbība ap un par ģimeņu sportu arī varbūt ir viens no cēloņiem lielam labo braucēju trūkumam vecākajās grupās. Ka jau ‘’defaultā’’ šis sporta veids ir notaksēts par bērnu un pusaudžu pabraukāšanos, pavizināšanos un papriecāšanos. Pie kam notaksēts tā no BMX Latvijā pamatlicēja puses, sak mums neko no valsts nevajag, mēs te kopā ar ģimenēm paši savā nodabā. Vienlaikus tika aizmirsts, ka braucēju skaits no četriem ar pus simtiem jau bija nokritis līdz kādam simtam ar astīti. Tad darbā gāja smagā artilērija par kvantitāti un kvalitāti, kur kvantitātei tika iedota zaudētājas loma. Lai gan ĪSTAM ĢIMEŅU sportam jau tieši vajadzētu uz kvantitāti tiekties – vairāk veselīgu ģimeņu – labāk Latvijai un visai ģimeniskajai BMX saimei. Labs piemērs ir Igo Japiņš ar saviem MTB maratoniem.
Tad nāca pauze, BMX tiku pametis, pirmkārt jau saprotot, ka nopietni trenēt bērnus ar savu NE-izglītību es nevaru. Pa vidu vēl bija visādi citi iemesli. Pēdējos divus gadus nedaudz ar auss kaktiņu ieklausos, kas notiek Latvijas BMXā. Un kā nu nē – ir taču noticis lielais SPRĀDZIENS. Mums ir savs OLIMPISKAIS čempions. Man likās, nu gan būs viss kā vajag. Celsies trases, tiks veidota sistēma bērnu piesaistīšanai šajā sporta veidā, tiks izveidots kaut kas, kas vismaz minimāli atgādinās postkomunistisko sporta skolu sistēmu, bet nekā. Laikam jau tagad dažiem šķiet, ka noietais ģimeniskais ceļš ir bijis tas pareizais. Ka nu tik nāks medaļas un tituli rūkdami. Ka viss Latvijas BMXā ir kārtībā.
Manu sajūsmu atdzesēja kāds šim sporta veidam tuvu stāvošs cilvēks, kurš pateica, ka tas arī ir viss, ka nav aiz Štrombja neviena tik laba, spējīga un galvenais strādīga braucēja ne tuvumā. Šādas tādas vietas un pat fināla braucieni dažreiz, protams, nospīdēs, bet ne vairāk. Ka tikai Ivo Lakučs kā treneris varētu šeit Latvijas līmenī izaudzēt vēl kādu zvaigzni. Tad kāpēc, velns ar' ārā, Ivo nav šobrīd Latvijas BMX Federācijas galvenais treneris? Kāpēc netiek darīts nekas, lai viņš tāds būtu? Cilvēks, kurš dzīvē ir pierādījis sevi un savu varēšanu.
Toties kaut kur laikrakstos un TV aizkadros atkal dzirdēju pļāpas par ģimeņu sportu. Jebkurš sports taču no sākuma ir ģimeņu sports, kamēr nokļūst līdz profesionālajam līmenim, vai ne tā???
Esot bijusi BMX federācijas sēde, kurā Jānis Siliņš apvainojies, ka diskusiju gaitā kāds grib kaut ko iebilst un paziņojis, ka sēdē tikai jānobalso PAR. Jādiskutē pirms tam. Nezinu tikai vai caur internetu un telefona sarunām jeb kā citādi. Un tāpēc BMX gada balle būšot arī beidzamā viņam šajā amatā. Ieslēdzis ‘’OBIDKU’’ tā sacīt.
Man nezin kāpēc tas viss atgādināja Padomju laika vēlēšanas vai kolhoza pilnsapulci. Un arī diskusiju iemesls bijis bez gala prozaisks. Paša Jāņa Siliņa vārdiem (ko viņš teica personīgi man Silvā) teiktais: ‘’redz kur var pamācīties kā ir jāorganizē augstā līmenī sacensības’’, pēkšņi nozīmē, ka šim klubam netiks dots BMX Latvijas čempionāta posms. Ka tas tiks dots Jelgavai un Rīgai, kur šobrīd trases pat nav. Aizmirstot, ka augsta līmeņa sacīkstes var noorganizēt tikai ar sponsoru atbalstu un viņu ausīs LNČ skan mazliet citādi nekā kārtējais ‘’Suņu sētas kauss’’.
Un nobeigumā par Jāni Grīnvaldu. Jebkurš BMX funkcionārs un blakus stāvošais, kurš viņu ‘’noliek’’, lai padomā, vai viņš ir izdarījis kaut simto daļu no tā, ko Jānis, BMX sporta veida popularizēšanā un cilvēku iepazīstināšanā ar to. Ja kāds varbūt to vēl nezina – šī mājas lapa ir veidota un tiek uzturēta par viņa personīgajiem līdzekļiem. Tā arī nesaprotu kāpēc neguva atbalstu Ģirta ierosinājums par viņa izvirzīšanu Latvijas BMX Federācijas preses sekretāra amatam. Labāku kandidātu grūti pat iedomāties. Man viss.
Atvainojiet, ja kādu esmu nepatiesi aizskāris vai ko citu te pateicis ne tā, tomēr šīs ir tikai manas pārdomas un mans, vēlreiz atkārtoju –mans SUBJEKTĪVAIS viedoklis.
Šturmgevers. Alias Andis Lapiņš.
Bijušais Valkas BMX kluba vadītājs.
P.S. Es biju domājis, ka ‘’ģedovščina’’ ir aizgājusi reizē ar Padomju armiju, bet izrādās, ka Latvijas BMXā arī tāda ir palikusi. Ka izrādās jauniņajiem ir mazāka teikšana nekā vecbiedriem. Priekā.
Nu re....suņi rej, bet karavāna mierīgi iet tālāk, vai ne????